Jaunumi
Ainārs Kamoliņš
Paula Vītola
Maija Demitere

Ainārs Kamoliņš "Virtuozi"

Jauno mākslinieku izstādes nosaukums "Virtuozi - daudzzinātņu mākslas platforma" var radīt nelielus pārpratumus. Kas ir virtuozi? Vai runa ir par pašiem māksliniekiem vai tomēr darbu saturu? Vai zinātnei vajag mākslas platformu? Visi šie jautājumi, protams, ir vērā ņemami. Lai uz tiem īsumā sniegtu atbildes, iesākumā ir jāpievēršas vārda virtuozi dažādajām nozīmēm. Iespējams, pārsteidzoši, bet šī vārda skaidrojums varētu arī sniegt vienu no atbildēm uz saistību starp māksliniecisku un zinātnisku pētījumu.

Mūsdienās ar virtuoziem parasti apzīmē izcilus sava aroda pratējus, sevišķi to attiecinot uz mūziķiem. Intuitīvi virtuozus ir iespējams nošķirt no ģēnijiem, kuru spējas netiek izsmeltas tikai ar amata izcilu prasmi. Tehniskas mākas un spējas pārvarēt noteikumus ir pamatnošķīrums starp virtuoziem un ģēnijiem. Taču šāds nošķīrums ir iespējams tikai tādā vidē, kur pastāv skaidri jomas noteikumi. Šos noteikumus, protams, rada institucionalizēta vide. Savukārt ārpus šīs vides var pastāvēt vai nu amatieri vai arī kontrkultūras pārstāvji. Ja skatītos šādā perspektīvā, tad izstādes darbi ir drīzāk amatieriski, jo to zinātniskā sadaļa (katra darba koncepcija piedāvā noteiktu problemātiku un risinājumu) nav leģitimēta zinātniskā institūcijā. Mākslinieks vienmēr būs zaudētājs šādā saspēlē starp māksliniecisku pētījumu un institucionalizētu zinātni. Viens no risinājumiem būtu atteikties no esenciālam mākslas un zinātnes kategorijām. Tā vietā atgriežoties laikā, kad nošķīrumu starp mākslu (pareizāk sakot, teātri un izrādēm) un zinātni (eksperimentālu dabas filozofiju) nemaz nebija tik acīmredzams.

Kā bija redzams, tad vismaz viena izpratne varētu pieļaut, ka izstādes precīzāks nosaukums būtu nevis Virtuozi, bet gan Amatieri. Tādējādi samazinot mākslas kā pētniecības lomu iepretim zinātniskiem pētījumiem. Lai labāk izprastu izstādes nosaukuma jēgu, ir nepieciešams norādīt uz vienu no iedvesmas avotiem: Tomasa Šedvela (Shadwell) lugu Virtuozs (1676). Lugas fabula ir salīdzinoši tradicionāla pārpratumu komēdija. Taču interesantākais lugas aspekts ir saistīts ar vienu no centrālajiem komēdijas smieklu objektiem – virtuozu Seru Nikolasu Gimkreku. Viņa tēls reprezentē tā laika Anglijas zinātniekus jeb virtuozus (Gimkreka prototips ir bijis viens no ievērojamākajiem tā laika zinātniekiem – Roberts Huks (Hooke), kas nodarbojās ar neskaitāmu eksperimentu, mehānismu, instrumentu veidošanu un radīšanu. Daudzi eksperimenti, kas tiek attēloti komēdijā, var tikt saistīti ar reāli notikušiem eksperimentiem The Royal Society (Karaļa Čārlza II 1660.g. dibināta zinātniskā biedrība, kuras galvenais mērķis bija zināšanu popularizēšana un diskusijas). Septiņpadsmitajā gadsimtā empīriskā dabas filozofija daudziem šķita grūti nošķirama no tām darbībām, ko savās mājas laboratorijās veica alķīmiķi, izrādēm, kur tika rādīti burvju triki utt. Jaunā zinātne tiecās kļūt publiska, taču eksperimentu demonstrācijas bieži vien bija līdzīgas teatrālām izrādēm. Publiskai demonstrēšanai vajadzēja apliecināt eksperimentu objektivitāti. Šajās izrādēs varēja vērot jaunu instrumentu demonstrācijas, piemēram, gaisa pumpi, asins pārliešanas no dzīvnieka uz cilvēku, anatomiskus eksperimentus. Vai tās bija nevainīgas izklaides vai arī jaunas zinātnes rašanās sākums no teātra gara? Šedvels Virtuozā, iespējams, intuitīvi iezīmē noteiktas zinātnes ideāla rašanos, t.s., tīro zinātni, kas ir atrauta no prakses. Gimkreks pat atzīstas:

Mēs virtuozi nekad neatklājam kaut ko noderīgu, tas nav mūsu ceļš. (5. aina).

Lūk, tā ir virtuozu pasaule, kur ir grūti nošķirt zinātniekus no viltvāržiem. Tā ir pasaule, kur zinātniskās institūcijas tikko ir iesākušas darboties. No laika, kad mākslas kā autonomas jomas vēl nebija, ir palikuši daudzi fragmenti, kurus var viegli atpazīt pilsētas vidē: dabas muzeji, botāniskie dārzi, strūklakas, anatomiskie teātri, ziņkārības kabineti(cabinets of curiosities) utt. Šīs vietas pildīja līdzīgu sociālo funkciju ko mūsdienās veic māksla. Tās bija ne tikai zināšanu vietas – tās bija arī vietas, kur apmierināt ziņkāri (curiositas). Interesantais varēja izpausties, piemēram, monstrozos objektos, plašās ūdenszāļu kolekcijās, izsmalcinātu mehānisku objektu demonstrācijās. Tā bija pasaule, kur parādījās pirmās zinātniskās biedrības, norisinājās nebeidzami strīdi par dažādu dabas objektu klasifikāciju.

Iztādes darbi savā ziņā piedāvā skatīties uz pašiem māksliniekiem kā uz virtuoziem. Pastaiga gar jūras krastu, dažādu paraugu kolekcionēšana, labi ierakstās jaunlaiku dabas vēstures paradigmā. Dabas vēsture tiecās aprasktīt objektus to dabiskajā vidē, kas ietvēra ne tikai dabas objektus, bet arī mītus, cilvēkus utt. Ūdens vai gaisa īpašību pētījumi. Paša pieredze kā pētījuma objekts. Protams, pati izstādes scenogrāfija sevī ietver vienu no acīmredzamākajiem tuvinājumiem starp mākslu un zinātni – anatomisko teātri. Līdz ar to arī skatītājs ir nostādīts līdzīgā perspektīvā kā jaunlaiku interesents – noteiktu ideju reprezentācija mākslinieciskā veidolā. Tāpēc ir jāiemācās skatīties uz darbiem līdzīgi kā to darītu jaunlaikos. Proti, meklējot interesanto un apmierinot savu ziņkāri. Šādā skatienā nav stingra nošķīruma starp teātri un eksperimenta demonstrāciju.

Maija Demitere "Prāta ekoloģija"

Prāta ekoloģija ir spēja savu prātu lietot apzināti – spējot nodalīt savas domas un vērtības un vides ietekmes – no apkārtējo, no mediju un reklāmu, politisko propagandu un naivas utopijas. Mūsdienu cilvēka skatījumā, daba (nature – zaļā, mežonīgā daba, daba ārpus cilvēku kontroles un kultūras (Van Mensvoort 2006)) ir izvēle pa kuru ceļu braukt, kurā dienas laikā, lai izvairītos no sastrēgumiem, kurā benzīntankā liet degvielu (vai pirkt lētāk, vai braukt par 3% tālāk), kuru klienta karti nēsāt līdzi naudas makā (bieži lietotās) un kuru atsevišķā karšu makā (retāk lietotās). Daba nav meži un pļavas, mazdārziņš un sēņošana – došanās „zaļumos” ir slogs vai atpūta, kas reti ir ilgāka par vienu – divām dienām.

Nīderlandiešu kustība „Nākošā daba” (Next nature) pretstata īsto, mežonīgo dabu (nature) cilvēcīgajam – kultūrai. (Van Mensvoort, 2006) Cilvēka daba (nature) ir apzināti (vai sakritību rezultātā) veidota – pilsētas, loģistikas sistēmas, darba vietas. Cilvēks nav ne spējīgs, ne gribošs dzīvot īstajā, zaļajā dabā, tāpēc ir nepieciešams veidot citu skatījumu uz ekoloģiju, jo ne globālā sasilšana, ne dzīvnieku un augu sugu izzušana, ne ūdens un vides piesārņojums, ne draudi pašai cilvēku spējai izdzīvot nespēs pārliecināt mūsdienu kulturālo (ātro) cilvēku par to, ka šie procesi nogalina planētu un visu tajā.

„Lēnā” kustība ir sabiedrības attīstības posms, kurā cilvēki ir „pārdeguši” – noguruši no attīstības straujuma un kontroles zaudēšanas pār savu ikdienu. Deivids Rotenbergs (David Rothenberg) tehnoloģiju attīstībā un izplatībā saredz jauna veida cilvēku atkarību no dabas, precīzāk – dabas resursiem: „..arvien augošā klimata pārmaiņu apzināšanās kļūs par priekšnosacījumu, kas, cerams, apvienos cilvēci vienotam mērķim – uzturēt Zemi dzīvu, ļaujot mums, cilvēkiem, turpināt attīstību” (Rothenberg 2013). Cilvēkiem ir jāmeklē jauni enerģijas iegūšanas veidi, lai nodrošinātu savu nākotni, tāpat ir jādomā par to, kā ikdienā samazināt enerģijas patēriņu.

Enerģija, pārtika, ūdens, transports, tehnoloģijas, uzņēmējdarbība, arī izglītība, izklaide un pilnīgi viss ir atkarīgs no enerģijas. Dzīvojot Latvijā, nav jūtama trauksme vai jebkāda plānošana par nepieciešamajām pārmaiņām ikdienas dzīves modelī – Latvijā netrūkst ūdens, lauksaimniecības zemes un enerģija, jo apdzīvotības blīvums ir mazs un turpina samazināties.

Pirms „lēnās” kustības nokļuva populārajos medijos un dzīvesstila žurnālos, plaši lietoja terminu „daunšiftings” (downshifting), kas raksturoja dzīves stilu, kurā tika veikta izvēle par labu vienkāršākai ikdienai – atsakoties no karjeras, ja tā radīja pārāk lielu slodzi, par labu brīvajam laikam, ko pavadīt ar sevi un ģimeni, pārvācoties uz dzīvi mazpilsētā vai laukos – vienkāršojot un „palēninot” dzīves tempu. Daunšiftings, kā dzīves stils, pretojas kapitālisma piedāvātajam ideālam – strādāšanai, lai pelnītu naudu, lai pirktu lietas, lai strādātu vairāk, un uzturētu esošās un pirktu arvien jaunas lietas.

Paralēli atkarībai no lietām (patērētāju kultūrai, kapitālismam), vērojama arī atkarība no reāllaika komunikācijas un mediju lietošanas. „Lēnā” tehnoloģiju kustība rosina atteikties no nepārtrauktās ierīču lietošanas, liekot apzināties savu atkarību no tām; „lēnā” tīkla kustība brīdina par to, ka reāllaika tīmeklis ir uzņēmumu, reklāmas aģentūru, mediju un politikas produkts, kura mērķis ir pieradināt lietotājus pie nepārtrauktās atkarības no reāllaika tīkla lietošanas (The Slow Web 2014). „„Lēnā” tīkla filozofija šobrīd vēsta, ka lietotājiem ir nepieciešams dzīvot savu dzīvi. (…) Lietotājiem nebūtu jābūt tā [tīkla] vergiem,” vēsta „lēnā” tīkla manifests (The Slow Web 2014). Pirmie ieraksti par „lēno” tīklu atrodami 2010. gadā, pretstatot to „ātrajam” (arī – „populārajam”) tīklam un salīdzinot ar grāmatu, kurai nepieciešams kurators: „Internets vistuvāk atgādina hiper ātru avīzi ar papildus izdevumiem katram jaunam notikumam, neatkarīgi no tā, cik tas ir būtisks. (...) „Lēnajam” tīklam būtu jābūt kā grāmatai, saglabājot daudzus populārā interneta elementus, bet nesteidzīgam.” (Blood 2010) „Lēnais” tīkls piedāvā balstīt rakstniecību dziļākā pētījumā, publicējot secinājumus tikai tad, kad rakstnieks ir kompetents un notikums ir atrisinājies pietiekami tālu.

Izaicinājums atteikties no tehnoloģijām vai noteiktu mediju lietošanas šķiet savāds, jo gan tehnoloģijas, gan mediji un servisi ir instrumenti, kas paredzēti mērķa sasniegšanai. Ja nav noteikta mērķa, kuriem šie instrumenti ir derīgi, tie nav jālieto; tehnoloģijas un internets kā laika kavēklis ir tik pat vērtīgs (vai nevērtīgs) kā pastaiga, daiļliteratūra, filmu un seriālu skatīšanās.

Sociālajos medijos var lasīt dramatiskus stāstus par atteikšanos no sociālo mediju lietošanas (tieši Facebook) un cik atbrīvojoši tas ir. Šādas naivās un virspusējās pārdomas atgādina cilvēkus, kas stāsta par to, kā ir noteiktu laiku izvairījušies ēst gaļu – cik ļoti viegla un atbrīvojoša sajūta. Gan vienā, gan otrā gadījumā šie paši cilvēki atsāk gan lietot sociālos medijus, gan ēst gaļu (šis ir ļoti vispārināts un personīgs spriedums par cilvēku virspusējo dabu, kas saistīta ar Facebook nelietošanas „cīņu” – man ir grūti iztēloties un saprast, kurā brīdī instruments, kas palīdz strādāt, kļūst par traucēkli – katra paša lēmums ir kaut ko darīt vai nedarīt – ja Facebook tērē laiku, kas nav, to var nelietot. Es nesaprotu atkarību no neeksistējošām lietām.)

Daunšiftings, tāpat arī viss „lēnais”, savā attīstības vēsturē nevienā brīdī nav sasniedzis savu kritisko masu (pietiekamu idejas atbalstītāju skaitu, lai kļūtu sabiedrībā nozīmīgs), lai veidotu paliekošas pārmaiņas. Katrai paaudzei no jauna jārada savas vērtības ar kurām dzīvot un veidot pasauli, kas pastāvēs turpmāk.