Maija Demitere "Prāta ekoloģija"

Prāta ekoloģija ir spēja savu prātu lietot apzināti – spējot nodalīt savas domas un vērtības un vides ietekmes – no apkārtējo, no mediju un reklāmu, politisko propagandu un naivas utopijas. Mūsdienu cilvēka skatījumā, daba (nature – zaļā, mežonīgā daba, daba ārpus cilvēku kontroles un kultūras (Van Mensvoort 2006)) ir izvēle pa kuru ceļu braukt, kurā dienas laikā, lai izvairītos no sastrēgumiem, kurā benzīntankā liet degvielu (vai pirkt lētāk, vai braukt par 3% tālāk), kuru klienta karti nēsāt līdzi naudas makā (bieži lietotās) un kuru atsevišķā karšu makā (retāk lietotās). Daba nav meži un pļavas, mazdārziņš un sēņošana – došanās „zaļumos” ir slogs vai atpūta, kas reti ir ilgāka par vienu – divām dienām.

Nīderlandiešu kustība „Nākošā daba” (Next nature) pretstata īsto, mežonīgo dabu (nature) cilvēcīgajam – kultūrai. (Van Mensvoort, 2006) Cilvēka daba (nature) ir apzināti (vai sakritību rezultātā) veidota – pilsētas, loģistikas sistēmas, darba vietas. Cilvēks nav ne spējīgs, ne gribošs dzīvot īstajā, zaļajā dabā, tāpēc ir nepieciešams veidot citu skatījumu uz ekoloģiju, jo ne globālā sasilšana, ne dzīvnieku un augu sugu izzušana, ne ūdens un vides piesārņojums, ne draudi pašai cilvēku spējai izdzīvot nespēs pārliecināt mūsdienu kulturālo (ātro) cilvēku par to, ka šie procesi nogalina planētu un visu tajā.

„Lēnā” kustība ir sabiedrības attīstības posms, kurā cilvēki ir „pārdeguši” – noguruši no attīstības straujuma un kontroles zaudēšanas pār savu ikdienu. Deivids Rotenbergs (David Rothenberg) tehnoloģiju attīstībā un izplatībā saredz jauna veida cilvēku atkarību no dabas, precīzāk – dabas resursiem: „..arvien augošā klimata pārmaiņu apzināšanās kļūs par priekšnosacījumu, kas, cerams, apvienos cilvēci vienotam mērķim – uzturēt Zemi dzīvu, ļaujot mums, cilvēkiem, turpināt attīstību” (Rothenberg 2013). Cilvēkiem ir jāmeklē jauni enerģijas iegūšanas veidi, lai nodrošinātu savu nākotni, tāpat ir jādomā par to, kā ikdienā samazināt enerģijas patēriņu.

Enerģija, pārtika, ūdens, transports, tehnoloģijas, uzņēmējdarbība, arī izglītība, izklaide un pilnīgi viss ir atkarīgs no enerģijas. Dzīvojot Latvijā, nav jūtama trauksme vai jebkāda plānošana par nepieciešamajām pārmaiņām ikdienas dzīves modelī – Latvijā netrūkst ūdens, lauksaimniecības zemes un enerģija, jo apdzīvotības blīvums ir mazs un turpina samazināties.

Pirms „lēnās” kustības nokļuva populārajos medijos un dzīvesstila žurnālos, plaši lietoja terminu „daunšiftings” (downshifting), kas raksturoja dzīves stilu, kurā tika veikta izvēle par labu vienkāršākai ikdienai – atsakoties no karjeras, ja tā radīja pārāk lielu slodzi, par labu brīvajam laikam, ko pavadīt ar sevi un ģimeni, pārvācoties uz dzīvi mazpilsētā vai laukos – vienkāršojot un „palēninot” dzīves tempu. Daunšiftings, kā dzīves stils, pretojas kapitālisma piedāvātajam ideālam – strādāšanai, lai pelnītu naudu, lai pirktu lietas, lai strādātu vairāk, un uzturētu esošās un pirktu arvien jaunas lietas.

Paralēli atkarībai no lietām (patērētāju kultūrai, kapitālismam), vērojama arī atkarība no reāllaika komunikācijas un mediju lietošanas. „Lēnā” tehnoloģiju kustība rosina atteikties no nepārtrauktās ierīču lietošanas, liekot apzināties savu atkarību no tām; „lēnā” tīkla kustība brīdina par to, ka reāllaika tīmeklis ir uzņēmumu, reklāmas aģentūru, mediju un politikas produkts, kura mērķis ir pieradināt lietotājus pie nepārtrauktās atkarības no reāllaika tīkla lietošanas (The Slow Web 2014). „„Lēnā” tīkla filozofija šobrīd vēsta, ka lietotājiem ir nepieciešams dzīvot savu dzīvi. (…) Lietotājiem nebūtu jābūt tā [tīkla] vergiem,” vēsta „lēnā” tīkla manifests (The Slow Web 2014). Pirmie ieraksti par „lēno” tīklu atrodami 2010. gadā, pretstatot to „ātrajam” (arī – „populārajam”) tīklam un salīdzinot ar grāmatu, kurai nepieciešams kurators: „Internets vistuvāk atgādina hiper ātru avīzi ar papildus izdevumiem katram jaunam notikumam, neatkarīgi no tā, cik tas ir būtisks. (...) „Lēnajam” tīklam būtu jābūt kā grāmatai, saglabājot daudzus populārā interneta elementus, bet nesteidzīgam.” (Blood 2010) „Lēnais” tīkls piedāvā balstīt rakstniecību dziļākā pētījumā, publicējot secinājumus tikai tad, kad rakstnieks ir kompetents un notikums ir atrisinājies pietiekami tālu.

Izaicinājums atteikties no tehnoloģijām vai noteiktu mediju lietošanas šķiet savāds, jo gan tehnoloģijas, gan mediji un servisi ir instrumenti, kas paredzēti mērķa sasniegšanai. Ja nav noteikta mērķa, kuriem šie instrumenti ir derīgi, tie nav jālieto; tehnoloģijas un internets kā laika kavēklis ir tik pat vērtīgs (vai nevērtīgs) kā pastaiga, daiļliteratūra, filmu un seriālu skatīšanās.

Sociālajos medijos var lasīt dramatiskus stāstus par atteikšanos no sociālo mediju lietošanas (tieši Facebook) un cik atbrīvojoši tas ir. Šādas naivās un virspusējās pārdomas atgādina cilvēkus, kas stāsta par to, kā ir noteiktu laiku izvairījušies ēst gaļu – cik ļoti viegla un atbrīvojoša sajūta. Gan vienā, gan otrā gadījumā šie paši cilvēki atsāk gan lietot sociālos medijus, gan ēst gaļu (šis ir ļoti vispārināts un personīgs spriedums par cilvēku virspusējo dabu, kas saistīta ar Facebook nelietošanas „cīņu” – man ir grūti iztēloties un saprast, kurā brīdī instruments, kas palīdz strādāt, kļūst par traucēkli – katra paša lēmums ir kaut ko darīt vai nedarīt – ja Facebook tērē laiku, kas nav, to var nelietot. Es nesaprotu atkarību no neeksistējošām lietām.)

Daunšiftings, tāpat arī viss „lēnais”, savā attīstības vēsturē nevienā brīdī nav sasniedzis savu kritisko masu (pietiekamu idejas atbalstītāju skaitu, lai kļūtu sabiedrībā nozīmīgs), lai veidotu paliekošas pārmaiņas. Katrai paaudzei no jauna jārada savas vērtības ar kurām dzīvot un veidot pasauli, kas pastāvēs turpmāk.